Kā es kļuvu par Latvijas Bankas prezidenta bijušo sievu jeb ko darīt, ja par jums izplata viltus ziņas

Kā ir, ja tevi apprecina ar Latvijas Bankas vadītāju, ieceļ amatā, kurā neesi, piedēvē svešu darbu un sacer par tevi dažādas pasakas, pēc tam tās ar pārliecību izplata internetā? Pastāstīšu, jo tas viss notiek ar mani.

Kontekstam. 21 gadu esmu līdzīpašniece vienai no lielākajām komunikācijas aģentūrām Latvijā Olsen+Partners (SIA PR Kvadrāts). Mūsu kampaņas 12 reizes atzītas par labākajām pasaulē. Nevienai citai aģentūrai Baltijā nav tik daudz pasaules lielākā PR konkursa apbalvojumu kā mums. Un salīdzinoši nesen mēs arī saņēmām Grand Prix, kas nebija izdevies nevienai citai Latvijas organizācijai šīs prestižās balvas 35 gadu pastāvēšanas laikā. Un, jo redzamāki kļūstam, jo vairāk viltus ziņu, spekulāciju un fantāziju par sevi lasu platformā X un dažādos portālos, kas izliekas par pētniecisko žurnālistiku.

Komunikācija X platformā, protams, ir atsevišķs literārs žanrs, kur toksiskums savienojas ar bezatbildīgu populismu un sacerēšanu. Taču tieši tāpēc šos piemērus izmantošu, lai aktualizētu jautājumu, kas skar arvien vairāk vadītāju un organizāciju. Kad ir jāreaģē uz negatīvu un nepatiesu publicitāti internetā, un kad labāk atturēties no reakcijas.

Piemērs Nr. 1. Kā kļuvu par Latvijas Bankas vadītāja “bijušo”

Parasta diena X lietotājiem. Visi, protams, ir sašutuši. Šoreiz par to, ka par stratēģisko komunikāciju vispār ir jāmaksā. Diskusijā par to, kur būtu lietderīgāk novirzīt šos līdzekļus, kāds lietotājs norāda, ka mana aģentūra ir uzvarējusi lielā sabiedrisko attiecību konkursā. Cits uzdod jautājumu: “Ar ko Olga ir precējusies?”

Un tad seko izcils nezinātniskās fantastikas paraugs: “Bijusī LB Mārtiņa Kazaka sieva, arī Alberta ielā 13 esošās ‘Latvijas Pilsoniskās alianses’ biedre, bijusī padomes locekle.” Un nevienu nemulsina fakts, ka komentāram pievienotajā ekrānšāviņā ir runa par pavisam citu cilvēku. Loģika te nav pieprasīta.

Piemērs Nr. 2. Kā es kļuvu par sabiedrisko attiecību jomas “pelēko kardinālu”

Kāda X lietotāja, kas sevi pozicionē kā žurnālisti, emociju pārņemtā diskusijā par saņemto preses relīzi, ar kuru manai aģentūrai nav nekādas saistības, uz lietotāja komentāru par to, ka preses relīzes izsūtīšanai nemaz nevajag piesaistīt aģentūru, bez iedziļināšanās atbild: “Es zinu, ka nevajag. Bet es tacu redzu, ka sutitajs nav konkrêtā biedriba, bet agentura Olsen...” Izskatās, ka kad tvīts var izsaukt garu diskusiju, fakti nemaz nav nepieciešami. Ceru, ka tagad jums ir pilnīga skaidrība: bez manis Latvijā komunikācijas nozarē nenotiek nekas!

Piemērs Nr. 3. Amati un līgumi, kuri eksistē tikai fantāzijās

Kārtējā sazvērestības teoriju ģenerēšanas saasinājuma fāzē tiek nolemts: ja mans birojs atrodas konkrētā ēkā, tad man noteikti ir sakars ar visām pārējām organizācijām šajā adresē. Lielo biroju nomnieki, ir vērts aizdomāties, kas sēž jums blakus. Nedod Dievs, ja kāds no kaimiņiem nepatiks X kopienai!

Taču absurda kulminācija sākas brīdī, kad vairs nepietiek ar interpretācijām un tiek radīti fakti, kuru vienkārši nav. Tā man bez vilcināšanās piedēvē kāda fonda valdes locekles amatu, ar kuru man jau gandrīz divus gadus nav nekāda sakara, un šo versiju ar dramatisku patosu izplata cilvēki, kuri sevi dēvē par žurnālistiem un viedokļu līderiem. Savukārt pavisam svaigs, jau gandrīz komisks piemērs ir kāds pašpasludināts pētnieciskās žurnālistikas portāls, kas raksta par manas aģentūras līgumiem. Nē, ne tā. Par “neskaitāmajiem līgumiem” ar valsts pārvaldes organizāciju, ar kuru nekad neesam sadarbojušies.

Piemēru ir daudz vairāk. Es jau gribētu, lai dzīve būtu tik vienkārša un ietekme un nauda nāktu nevis no vairāk nekā 21 gada smaga darba, bet no “bijušajiem” un amatiem. Kaut gan nē, negribētu. Vienīgā patiesība pagaidām ir ļoti garlaicīga: jo vairāk un cītīgāk strādāju, jo vairāk man “veicas”. Visi redz mūsu uzvaras, bet neviens neredz visus konkursus un iepirkumus, kuros mēs nevinnējam. Protams, ka katrs komentētājs uztver pasauli caur savu vērtību prizmu. Ja viņš nezina, ko nozīmē godīgs darbs, viņam var šķist, ka vienīgais veids, kā kaut ko panākt, ir korumpēt un “sabīdīt”.

Par ko signalizē nepatiesa negatīva publicitāte

X platforma un ziņu portālu komentāri piesaista specifisku, toksisku auditoriju – tos, kuriem vienmēr viss ir slikti un apkārt ir tikai zagļi. Nomelnot, sacerēt un moralizēt ir ievērojami vieglāk nekā kaut ko izdarīt pašiem. Tāpēc tur netrūkst dīvāna ekspertu, pašpasludinātu žurnālistu bez faktu pārbaudes paradumiem un politiķu, kuri alkst, lai viņus pamana.

Sociālie tīkli šodien nav realitātes atspoguļojums. Tie ir realitātes konstruēšanas un interpretēšanas vieta. Pētījumi rāda, ka ap 60 % saišu sociālajos tīklos tiek pārpublicētas, tās pat neatverot. Cilvēki tur nemeklē patiesību, viņi meklē emocijas un savu priekšstatu apstiprinājumu.

Tāpēc negatīva uzmanība internetā bieži vien ir redzamības nodoklis. Es pat ieteiktu to nosvinēt, kad tas ar jums notiks pirmo reizi! Tas nozīmē, ka kļūstat ietekmīgāki, ka esat uz īstā ceļa. Jo kuram interesē Noname? Nevienam. Taču tiklīdz jums parādās spēks un ietekme, parādās arī vēlme to apšaubīt.

Vēlēšanu gads un viltus ziņu realitāte

Nelolosim ilūzijas. Šis ir vēlēšanu gads, kas nozīmē to, ka tie, kuriem nav savu panākumu un reālu uzdevumu, turpinās parazitēt uz redzamu un ietekmīgu cilvēku rēķina. Jo tas ir visvienkāršākais veids, kā iegūt uzmanību. Pētījumi rāda, ka visu veidu viltus ziņas izplatās ātrāk un plašāk nekā patiesība.

Manā aģentūrā regulāri vēršas vadītāji, kuri saskaras ar šo pašu problēmu. Tāpēc vēlos dalīties ar dažiem principiem, kas palīdz saprast, kad uz negatīvu publicitāti internetā ir jāreaģē un kā to darīt, bet kad klusēšana tomēr ir gudrākā izvēle.

Kad atbildēt un kad klusēt

Pirms reaģēt uz negatīvu piezīmi, godīgi izvērtējiet, vai kritikai ir reāls pamats. Ja tā ir pamatota un konstruktīva, atbildei jābūt pēc būtības, vajadzības gadījumā arī atvainojoties un paskaidrojot, kā kļūda tiks labota. Spēja uzņemties atbildību ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas veido uzticību līderim.

Ja tā ir emocionāla reakcija komentārā pie kāda jūsu ieraksta, bieži vien pietiek ar neitrālu atbildi, piemēram: “Paldies par viedokli!” vai “Paldies par rūpēm!” Pētījumi rāda, ka empātiska atbilde samazina oponenta agresijas līmeni. Piemēram, vienkārša frāze “Man ir žēl, ka jums ir šāda pieredze” daudzos gadījumos var apturēt diskusiju, pirms tā pāraug agresīvā konfliktā.

Taču ne uz visu ir jāreaģē. Vienmēr izvērtējiet, vai konkrētā viltus ziņa patiešām apdraud jūsu reputāciju, vai tās avotam ir reāla auditorija un vai ar reakciju jūs šai informācijai nepiešķirsiet lielāku svaru un redzamību, nekā tā bija sākotnēji. Cilvēka skaļums nenosaka viņa patieso ietekmi.

Iespējams, jums ir darīšana ar trolli, kuru mērķis ir jūsu emocionāla reakcija. Ne velti pastāv princips “nebaro trolli”, jo ignorēšana šādā gadījumā bieži ir efektīvākā stratēģija. Arī klusēšana ir vēstījums.

Ja tomēr atbildat, atcerieties vienu svarīgu interneta diskusiju likumu: jūs nerunājat ar oponentu, bet ar auditoriju. Tāpat kā tiesā, kur atbilde ir adresēta tiesnesim, nevis otrai pusei. Formāli jūs atbildat kritiķim, taču kā mērķauditoriju paturat prātā visus pārējos, kuri lasīs šo saraksti.

Un ja jums ir kāds sens jautājums, kas uzpeld publiskajā telpā atkal un atkal, izmantojiet atbilžu spirāles principu. Publicējiet vienuviet vienu izsmeļošu skaidrojumu un katru reizi novirziet uz to, kad vecā tēma publiskajā telpā atkal izskan ārpus konteksta.

Taču pats galvenais: mierīgi un bez emocijām izvērtējiet, vai uz katru viltus ziņu vai dezinformāciju par jums internetā vispār ir vērts reaģēt. Kā teica Rainis: “Neticiet visam, ko raksta internetā!” 😉

Dr.Sc.Comm. Olga Kazaka, komunikācijas aģentūras Olsen+Partners partnere, "Pirmās PR grāmatas" autore, lektore